Kristīne Martinsone: “Ceļā uz sapni”

Sarunājās Лена Ленкова 

L.LENKOVA: Kristīne, laba diena!

Martinsone: Laba!

L.LENKOVA: Vienkāršākai sarunai gribētu piedāvāt uzreiz pāriet uz “tu”, ja neiebilstat, protams?

Martinsone: Pamēģināsim!

L.LENKOVA: Lieliski! Runājot pa telefonu, es no tevis izdzirdēju pilnīgi neticamu stāstu. Tu esi dzimusi šeit, pēc tam ilgi dzīvojusi Krievijā un pēc gadiem atgriezusies Latvijā.

Martinsone: Jā. Esmu dzimusi šeit, Latvijā, Rīgā. 6 gadu vecumā mēs aizbraucām uz Krieviju, uz Toljati.

L.LENKOVA: Tas ir Samāras apgabals, ja nemaldos?

Martinsone: Jā, pareizi.

L.LENKOVA: Slavenie “Žiguļi” un “Ņivas”.

Martinsone: Jā. Krievijas pilsēta ar itālisko nosaukumu ir autotransporta centrs. Agrāk to sauca par Stavropoli… skaista, gleznaina pilsēta Volgas kreisajā krastā… tā es dzīvoju Toljati veselus divdesmit gadus. Pabeidzu vidusskolu, iestājos mākslas koledžā, apguvu frizieres un vizāžistes specialitāti… pēc tam gribēju ko vairāk. Aizbraucu uz Maskavu. Maskavā nedzīvoju ilgi – deviņus mēnešus. Mēģināju izveidot savu mazo biznesu…

L.LENKOVA: Neizdevās?

Martinsone: Izdevās, bet es gribēju ko citu …

L.LENKOVA: Ko?

Martinsone: Zini, Ļena, man dzīvē viss notiek tā… un lai Dievs dotu, tā turpinātos: viss, ko es uzņemos un sāku, noteikti daru līdz galam. Man patīk strādāt! Es nebaidos no darba. Es nevaru bez darba. Pat brīvdienās. Es esmu par jebkādu DARBU. Tam droši var pievienot manu neiedomājamu zinātkāri. Esmu kāra! Kāra pēc zināšanām! Tāda nu esmu!

L.LENKOVA: Ko tu gribēji? Maskava ir milzīga iespēju megapole …

Martinsone: Pirmkārt, tā ir ļoti dārga megapole. un es esmu latviete, kas ilgus gadus dzīvojusi Krievijā. Acīmredzot saknes ir tas, kas neatlaiž, vai arī atkal mana zinātkāre lika atgriezties un mēģināt dzīvot Latvijā.

L.LENKOVA: Kristīne, vai tevi var saukt par savas valsts patrioti?

Martinsone: Patrioti? Varbūt. Es gan domāju, ka šis vārds ir vairāk piemērots lozungiem. Zini, ar tādu patosu: “Sekojiet man, es esmu savas valsts patriots!”, “Esiet tādi paši patrioti kā es!” Nē, tas ir daudz vienkāršāk. Kad aizbraucām, es biju pavisam maza, atmiņas par Latviju bija fragmentāras, bet gaišas un tīras. Tajās nebija nekāda smaguma, ne sāpju, ne ciešanu. Vienkārši tā sanāca, ka pārcēlāmies uz Krieviju. Turklāt tad vēl bija Padomju Savienība. Valsts bija viena, un mēs tikai mainījām dzīvesvietu. Pēc tam jau sanāca tā, kā sanāca.

L.LENKOVA: Kurā gadā tu atgriezies Latvijā?

Martinsone: 2010. gadā.

L.LENKOVA: Rīgā?

Martinsone: Nē, uzreiz Liepājā. Lieta tāda, ka mani vecāki pieņēma lēmumu atgriezties krietni agrāk par mani – 2005. gadā un apmetās Liepājā.

L.LENKOVA: 2010. Latvija. Latviešu valoda. Vai tev tā toreiz bija sveša? Jo lielāko savas dzīves daļu biji nodzīvojusi krievu vidē.

Martinsone: Nē, tā bija mana otrā valodā. Paldies manai mammai, paldies. Visus šos gadus viņa man mācīja valodu. Mēs lasījām grāmatas latviešu valodā, mācījos gramatiku … Es skatos uz to, kas notiek tagad, un jautāju: kāpēc? Daudzi ir aizbraukuši labākas dzīves meklējumos uz ārzemēm, tur iekārtojušies, viņiem ir ģimenes, dzimuši bērni. Taču, atbraucot šurp paciemoties pie vecvecākiem, bērni vairs neprot latviešu valodu – savu vecāku, vecvecāku dzimto valodu. Man tas ir bēdīgi un nožēlojami. Es negribu nevienu aizvainot, nē. Es tikai gribu uzsvērt manas mātes nenovērtējamo ieguldījumu. Es noliecu galvu viņas priekšā un sajūsminos par viņu. Cita viņas vietā varbūt nemaz netērēja laiku tam, bet viņa… mēs katru dienu mācījāmies. Mācījos vārdus, pēc tam dzejoļus, sarunājāmies, rakstījām diktātus, lasījām grāmatas. Viņa bija paveikusi milzīgu darbu. Vari iedomāties, kādu? Pēc atgriešanās es uzreiz nokārtoju valsts eksāmenu uz kategoriju, jo darbā bez “apliecības” neņēma. – Nokārtoju uz augstāko kategoriju! – Kristīne lepni noteica.

L.LENKOVA: Tā nekas! Mamma ir īsts malacis!

Martinsone: Valodas ir ļoti svarīgas. Jebkuras. Es lepojos ar to, ka zinu latviešu, krievu, angļu un tagad mācos franču valodu. Zināšanas ir tavs spēks.

LENKOVA: Vēl Voltērs ir teicis: ” Zināt daudzas valodas – būt vienas pils daudzu atslēgu īpašniekam”

Martinsone: Austrumu gudrība māca: “Zināšanu iegūšana ir drosme, to vairošana – gudrība, bet gudra lietošana ir īsta māksla”. Laikam tāpēc mani centieni dzina mani tālāk, un es iestājos augstskolā “Turība”, kur absolvēju Juridisko fakultāti un ieguvu augstāko izglītību.

L.LENKOVA: Tu tikai studēji vai arī strādāji?

Martinsone: Strādāja. Kad atbraucu uz šejieni, es saskāros ar tādu stereotipu, ka nav iespējams atrast darbu bez protekcijas. Tas ir tikai nereāli…

L.LENKOVA: Maldīgs uzskats?

Martinsone: Absolūti. Nē! Tiem, kas nemeklē, tikai sēž un gaida labākus laikus, kad visu pienesīs gatavu klāt – šī pozīcija ir izdevīga. Taču nelidināsimies mākoņos, brīnumi notiek tikai pasakās. Pat ja kādreiz kaut kas notiks „pēc līdakas pavēles, pēc mana lūguma,” tas prasīs tev septiņas ādas vai palikšanu pie sasistas siles.

L.LENKOVA: Kā A. Puškins rakstīja: “Pasaka ir meli, bet tajā ir mājiens!”

Martinsone: Par ko ir runa! Pēc divdesmit gadiem es atgriezos Latvijā un sāku visu no nulles. Man nebija aizmugures, nebija bagātu vecāku, ietekmīgu radinieku… burtiski, pāris dienās es atradu darbu, iekārtojos uzņēmuma “Lauma” gatavās produkcijas noliktavā. Nostrādāju tur trīs gadus un paralēli studēju “Turībā”, un mani ievēroja, ievēlēja arodbiedrībā …

L.LENKOVA: Pagaidi! Es arī strādāju “Laumā” un studēju BSA.  Zinu, ka tādu bija daudz, bet …

Martinsone: Atvaino, ka pārtraucu. Atbildi uz jautājumu: “Par ko tu strādāji?”

L.LENKOVA: Sēju bantītes… Ja nemaldos, sagatavošanas cehā.

Martinsone: Un ko vēl tu darīji bez tiešajiem darba pienākumiem?

L.LENKOVA: Es domāju, ka mēs esam nedaudz mainījušās lomām.

Martinsone: Tikai uz brīdi. Vienkārši atbildi, bet es paskaidrošu, kāpēc par to ieinteresējos.

L.LENKOVA: Nu, labi! (pasmaidījusi turpināju) “Laumā”, veicot savus tiešos pienākumus, es paralēli izdomāju visus iespējamos dialogus, sižetu līnijas izdomātiem varoņiem … es izdomāju stāstus.

Martinsone: Tātad mehānisks darbs un motorika tavā priekšā atvēra jaunas iespēju robežas …

L.LENKOVA: Tā ir gara un atsevišķa tēma sarunai, bet visticamāk, jā, tev ir taisnība. Divi gadi darba cehā nepagāja bez sekām, es sāku nodarboties ar žurnālistiku.

Martinsone: Kas arī bija jāpierāda? Tu atradi savu aicinājumu, bet es savu… strādājot noliktavā, gribēju būt nozīmīga, noderīga, nevis viena no. Gribēju būt saistīta ne tikai ar darbu, bet ar dzīvi darbā. Mani viss interesēja! Viegli atradu kontaktu ar cilvēkiem. Es droši izteicu savu viedokli, izteicu skaļi kolektīva domas. Es nebaidījos, kā saka, kāpt uz barikādēm. Kaut gan daudzi uzskata: lai tikai būtu darbs, gan jau pārējais pats nokārtosies. Nenokārtosies. Ja cilvēks pats par sevi nedomās un negādās, neviens cits to nedarīs. Es runāju par vadību. Tai tas vienkārši nav izdevīgi… Kļūstot par šādu oratoru, mani ievēroja un drīz piedāvāja arodbiedrības vadītāja amatu.

L.LENKOVA: Bez blata?

Martinsone: Pilnīgi. Es biju tas tilts, kas savieno divus krastus: darbiniekus un vadību. Strādāju kā traka! Pilnībā nodevos strādnieku problēmām. Jo arodbiedrībā parasti vēršas tad, kad vajadzīga palīdzība. Vieniem rodas konflikts tieši darba vietā, citus neapmierina algu, kas jau ilgu laiku nemainās… Visās šajās problēmām jāiedziļinās un jārod risinājuma ceļi, un patiesībā tas nemaz nav tik vienkārši. Cilvēks tev uzticējās, noticēja kā instancei, kur viss ir pēc likuma, tu nedrīksti pieļaut kļūdu, tev nav tiesību pievil cilvēku vai pavirši uztvert viņa pārdzīvojumus. Ņem un strādā! Es tagad nekādā ziņā necildinu un neslavinu sevi – paskatieties, cik es esmu laba un brīnišķīga. Nē. Es daru savu darbu, dažreiz pat nedaudz kaitējot sev vai savai dzīvei.

L.LENKOVA: Ko tu ar to gribi teikt? Paskaidro!

Martinsone: Strādāju līdz pēdējam! (Kristīne pasmaida) 2016. gads. Es esmu stāvoklī. Ap 16. – 17. novembri es risinu kārtējo jautājumu pie direktora kabinetā un viņš, skatīdamies uz mani, nosaka: “Kristīne, tev jau ir laiks dzemdēt?” Uz ko es atbildu: “Nē, nē, man vēl ir laiks.” 18. datumā es biju slimnīcā un, kad meita piedzima, atkal nevarēju sēdēt mājās.

L.LENKOVA: Kādā ziņā?

Martinsone: Tiešā! Es gāju uz darbu. Uz divās trim stundām, bet gāju, risināju organizatoriskus jautājumus. Tuvojās Jaungada svinības, “eglītes”, balles strādniekiem, pensionāriem, bijušajiem darbiniekiem. Dāvanas. Viss bija uz maniem pleciem, es nevarēju atļauties to kādam deleģēt.

L.LENKOVA: Tevī tajā brīdī vadīja tava hiperatbildība vai arī bezgalīgā mīlestība pret darbu?

Martinsone: Domāju, mīlestība pret darbu. Es esmu atbildīgs cilvēks! Es nevaru kādam citam atdod savus pienākumus. Ne tāpēc, ka es neuzticētos, vienkārši esmu tā audzināta. Nedrīkstu uzvelt citam to, kas uzlikts tevi. Turklāt šajā amatā. Tas nav iespējams. Te nevaru būt neiesaistīta. Pat nopietnu apstākļu dēļ – bērna piedzimšana. Es esmu precizitāte, punktualitāte, skaidrība, kārtība. Man viss ir pa plauktiņiem. Es nemīlu haosu. Zini, kā saka, kārtība uz galda, kārtība galvā. Tas ir par mani! Varbūt kāds mani nosodīs, teiks, ka bērni un ģimene ir vissvarīgākais. Piekrītu. Ir. Bet nekad nav bijis tā, lai, aizejot uz darbu, es atstātu savu ģimeni grūtā brīdī. Nekad. Nosodīt mani var tie, kuriem darbs ir tikai peļņa. Man darbs ir paralēlā dzīve. Es ne tikai strādāju, es dzīvoju darbu. Mājās – ģimene, darbā – darbs. Es iemācījos sadalīt šos divus Visumus, neupurējot nevienu. Ilgtspējīga bilance ir atrasta.

L.LENKOVA: Vai ģimene atbalsta?

Martinsone: Visi mani atbalsta. Visi saprot, ka es nodarbojos ar to, kas man patīk, ka bez darba un iespējas būt vajadzīgai pazudīšu. Mani atbalsta mamma, vīrs, māsa, vecākais dēls. Viņam šogad būs 16 gadi. Es priecājos, ka viņš aug tik gudrs un saprotošs, ka bieži nevajag pat neko paskaidrot. Ja vajadzīgs, viņš pieskata māsiņu vai palīdz mājās. Ļena, tev nesen bija intervija ar aktieri, un viņš teica, ka bērniem īpaši nekas nav jāliek darīt. Vienkārši jāparāda un jāpieradina pie darba, pie svarīgām lietām ar savu piemēru.

L.LENKOVA: Intervija ar Maksimu Bitjukovu.

Martinsone: Jā. Es izlasīju un sapratu, cik precīzi tas ir. Dēls aug un redz, ka gan es, gan tēvs atdodamies darbam, atbildīgi izpildīdami izvirzītos uzdevumus… Viņš aug labs un pareizs cilvēks… Par viņu man sirds mierīga!

L.LENKOVA: Iedomājies, ja tu strādātu, teiksim, par apkopēju. Vai tu būtu tik dedzīga un uzticīga darbam?

Martinsone: Absolūti. Es tev pat vairāk pateikšu, savā laikā es strādāju ne tikai par apkopēju, bet arī slaucīju ielas.

L.LENKOVA: Nopietni?

Martinsone: Jā… pati saproti, kāda “Lauma” bija pirms desmit gadiem un kāda tā ir tagad. Mērogs ir mainījies, darba apjoms ir samazinājies, bet es esmu kāra pēc darba, nevaru sēdēt dīkā. Es atradu otru darbu. Iekārtojās koncertzālē “Lielais Dzintars”, piestrādāju viesu namā “Vērbeļnieki”. Pēc labākās sirdsapziņas strādāju trīs darbos.

L.LENKOVA: Par kādu laiku tu runā? Trūka naudas vai arī tas bija sava veida ceļš uz sapni?

Martinsone: Cik precīzi pateici!? Tā arī bija – skrējiens ceļā uz sapni! Man visa pietika, bet esmu tas cilvēks, kurš vienmēr grib ko vairāk. Nospraužu mērķi un mazliet paaugstinu latiņu virs mērķa. Toreiz man bija mērķis – sakrāt noteiktu naudas summu. Supermērķis – atvērt savu skaistumkopšanas salonu … Atgriezīsimies pagātnē?

L.LENKOVA: Labi! Es pat zinu, kurp. Vienu brīdi mēs esam palaiduši garām, tava pirmā specialitāte, kas iegūta Toljati, friziere un vizāžiste…

Martinsone: Neliela atkāpe. Es jau teicu, ka man ļoti patīk būt iesaistītai un aizrautīgai darbā un man patīk šo pašatdevi redzēt citos. Tu ļoti uzmanīgi un patiesi klausies, uztverot katru detaļu – tas uzpērk.

L.LENKOVA: Paldies.

Martinsone: Būdama Toljati praksē kādā skaistumkopšanas salonā, es iemīlējos atmosfērā, kas valdīja tur. Viss bija tik skaisti, mazi kabineti. Turp nāca parasti cilvēki, bet gāja prom laimīgi un spārnoti. Sapņos es iztēlojos, ka arī man būs tāds salons, un es varēšu radīt maģiju, dāvināt cilvēkiem laimi… Laikam bija pienācis laiks, es atcerējos savu seno sapni, un viss notika. Radās darbs un peļņa. Parādījās telpas, ko man laipni piedāvāja “Lauma”. Pateicoties ģenerāldirektoram Edijam Egliņam un finanšu direktorei Tatjanai Tužilkinai, es veiksmīgi izremontēju telpas un atvēru savu skaistumkopšanas salonu “Moana”.

L.LENKOVA: Diezgan neparasts nosaukums.

Martinsone: Patiešām skaists un maģisks. Multfilma ir par bezbailīgo meiteni Moanu.

L.LENKOVA: Un tu esi viņa?

Martinsone: Ja runājam par bezbailību, tad jā.

L.LENKOVA: Tuvojoties nobeiguma, gribu teikt, ka vēsture ir mūsu ceļš. Bezgalīgs ceļš un mēs visi savās likteņos esam ļoti līdzīgi, dažādi var būt vārdi, ģeogrāfiskais stāvoklis, kādi atsevišķi notikumi, bet dzīves veidne mums visiem ir viena.

Martinsone: Es piekrītu… mans stāsts. Mans galvenais mērķis un vēlme dzīvē sakrita un krustojās. Es strādāju cilvēku labā, es gribu dāvāt prieku un redzēt laimīgas sejas. Man šķiet, ka man izdodas. Izdodas arī arodbiedrībā – atstāvēt strādnieku tiesības un cīnīties ar netaisnību. Izdodas skaistumkopšanas salonā – jau divus gadus ir iespēja cilvēkiem būt skaistiem un sakoptiem. Parastiem cilvēkiem. Mūsu cenas ir pieņemamas, pat ļoti demokrātiskas. Mēs priecājamies par jebkura vecuma klientiem – jauniešiem vai brieduma gados. Priecājamies redzēt cilvēkus ar īpašajām vajadzībām, jo arī viņiem ir tiesības būt neatvairāmiem. “Moanā” var uztaisīt tetovējumus, uztaisīt manikīru, pedikīru vai permanento grimu, iepriecināt sevi ar SPA procedūrām un atjaunot savu tēlu ar friziera un stilista palīdzību.

L.LENKOVA: Reklāma! (es pasmaidīju)

Martinsone: Nē, it nemaz. Pateicu un aizmirsu! Es savu vārdu turu. Pateicu un izdarīju. Vislabākā reklāma ir atsauksmes, silti pateicības vārdi no klientiem. Es priecājos, ka mūs pazīst ne tikai Laumas rajonā, bet arī Dienvidrietumos… Visi sapņi ir jāīsteno! Mans piepildījās 2019. gada 8. martā, kad durvis vēra skaistumkopšanas salons “Moana”. Taču neesmu pametusi savu pamatdarbu arodbiedrībā, es joprojām nodarbojos ar to un nesteidzos aiziet, jo vajadzība pēc taisnīguma un likuma ievērošanas ir spēcīgāka par mani. Skaistajā 8. marta dienā novēlu mums – salonam, manai komandai – uzplaukumu, bet mīļajām, dārgajām un brīnišķīgajām sievietēm – mīlestību. Atcerieties, ka mēs esam visskaistākās un katrai ir tieši tik daudz spēka, cik nepieciešams, lai pieteiktu sevi. Novēlu katrai realizēt sevi un savu sievišķību. Esiet laimīgas un ticiet sapņiem!

Теперь ИнфоЛиепая есть и в Телеграм! Подписывайтесь, и следите за актуальными новостями Латвии и Лиепаи на нашем канале Infoliepaja.lv

Если и вы что-то нашли или потеряли, или стали свидетелем необычной ситуации, а может просто хотите поделиться с окружающими важной и полезной информацией, пишите нам на E-mail: redakcija@infoliepaja.lv.

 

Последние новости

0 0 Оценки
Рейтинг статьи
Подписаться
Уведомление о
guest
0 комментариев
Inline Feedbacks
View all comments

Наш сайт использует файлы cookies, чтобы улучшить работу и повысить эффективность сайта. Продолжая работу с сайтом, вы соглашаетесь с использованием нами cookies и политикой конфиденциальности.

Принять
0
Хотелось бы услышать ваши мысли, пожалуйста, прокомментируйте.x
()
x

Спасибо!

Теперь редакторы в курсе.